Kas ir DBT un kam tā patiešām palīdz?

Dažreiz emocijas nāk kā vilnis — tās pārņem, izsit no līdzsvara un liek pateikt vai izdarīt to, par ko vēlāk nākas nožēlot. Dažreiz šis vilnis ilgst stundām vai pat dienām. Cilvēks var būt gudrs, atbildīgs, daudz ko saprast par sevi — un tomēr atkal un atkal nonākt punktā, kur šķiet: “es netieku galā”. Šādos brīžos problēma nav zināšanu trūkumā vai rakstura vājībā. Biežāk tās ir grūtības regulēt emocijas, impulsus un uzvedību spēcīga iekšēja spriedzes stāvoklī.

Dialektiski biheiviorālā terapija (DBT) ir radīta tieši šādām situācijām. Tā ir strukturēta, zinātniski pamatota psihoterapijas pieeja, kas palīdz cilvēkiem ar augstu emocionālo ievainojamību iemācīties dzīvot stabilāk un efektīvāk. DBT apvieno divas galvenās idejas. Pirmā ir dialektika — spēja vienlaikus noturēt divas, šķietami pretējas patiesības. Piemēram: “man tiešām ir ļoti sāpīgi” un “es varu to pārdzīvot, sevi neiznīcinot”. Vai arī: “es pieņemu sevi tādu, kāda esmu” un “es vēlos mainīties”. Šāda pieeja ir īpaši nozīmīga cilvēkiem, kuriem raksturīga melnbalta domāšana — kad viss tiek uztverts vai nu kā pilnīgi labs, vai pilnīgi slikts.

Otrs DBT pamats ir biheiviorālā jeb uzvedības pieeja. Tas nozīmē, ka terapija ir vērsta ne tikai uz izpratni par cēloņiem, bet arī uz konkrētu uzvedības modeļu maiņu. DBT ietvaros cilvēks apgūst prasmes, kuras iespējams izmantot ikdienas situācijās. Darbs parasti ietver individuālās sesijas, kur detalizēti tiek analizētas sarežģītas situācijas un uzvedības ķēdes, kā arī prasmju treniņu grupas, kurās apgūst praktiskus instrumentus emociju regulācijai, distresa tolerancei, apzinātībai un starppersonu efektivitātei. Terapijas mērķis nav novērst visas sāpīgās emocijas, bet iemācīties rīkoties efektīvi arī tad, kad iekšienē valda vētra.

DBT īpaši palīdz cilvēkiem ar emocionālu disregulāciju — tiem, kuri piedzīvo straujas garastāvokļa svārstības, ļoti jutīgi reaģē uz kritiku vai noraidījumu, ilgi nespēj “atlaist” aizvainojumu, kaunu vai trauksmi. Tā ir efektīva impulsīvas uzvedības gadījumos — dusmu uzliesmojumos, riskantās rīcībās, vielu lietošanā, pašbojājumos. Šī pieeja bieži tiek izmantota robežstāvokļa personības traucējumu, atkarību, ēšanas traucējumu un citu grūtību gadījumos, kur centrā ir emociju un uzvedības regulācijas problēmas.

Svarīgi saprast, ka DBT nav “ātrs risinājums” vai metode, kas pāris tikšanās laikā mainīs visu. Tas ir mācīšanās process, kas prasa iesaisti un regulāru prasmju trenēšanu. Cilvēks ne tikai runā par savām grūtībām, bet pakāpeniski attīsta jaunus reaģēšanas veidus. Laika gaitā emocionālo reakciju intensitāte samazinās, impulsi kļūst vadāmāki, attiecības — stabilākas, un iekšējās kontroles sajūta nostiprinās.

DBT pamatā ir dziļa cieņa pret cilvēka ciešanām. Šī pieeja balstās uz ideju, ka cilvēks dara labāko, ko konkrētajā brīdī spēj, un vienlaikus var iemācīties rīkoties vēl efektīvāk. Pieņemšana un pārmaiņas šeit netiek pretstatītas — tās iet roku rokā. Tieši šajā līdzsvarā veidojas noturība.

Ja pamanāt, ka emocijas bieži “pārņem vadību”, ka uzvedība sniedz īslaicīgu atvieglojumu, bet ilgtermiņā sarežģī dzīvi, un ja esat gatavi ne tikai saprast cēloņus, bet arī trenēt jaunas prasmes, DBT var būt piemērots virziens. Tā ir terapija tiem, kuri vēlas ne tikai izdzīvot, bet pakāpeniski veidot dzīvi, kuru patiešām ir vērts dzīvot.