“Es esmu pārāk jūtīga”: kas patiesībā slēpjas aiz emocionālās disregulācijas?

Frāze “es esmu pārāk jūtīga” bieži skan ar kauna pieskaņu. To saka pēc asarām “nevietā”, pēc sāpīgas reakcijas uz piezīmi vai pēc bezmiega nakts, kad viena ziņa raisījusi spēcīgu trauksmi. Daudzi cilvēki ar augstu emocionālo intensitāti gadiem dzīvo ar sajūtu, ka ar viņiem “kaut kas nav kārtībā”: citi taču tiek galā vieglāk, ātrāk atlaiž, neuztver visu tik personīgi.

Dialektiski biheiviorālajā terapijā (DBT) uz to raugās citādi. Emocionālā disregulācija nav vājums vai izlutinātība. Tā ir bioloģiskas ievainojamības un vides faktoru kombinācija.

Bioloģiskā ievainojamība nozīmē, ka nervu sistēma reaģē ātrāk, spēcīgāk un lēnāk atgriežas līdzsvarā. Šādi cilvēki izjūt intensīvāk — prieku, sāpes, kaunu, dusmas, mīlestību. Viņu emocionālais slieksnis ir zemāks, bet reakcijas amplitūda augstāka. Tā nav izvēle un nav rakstura trūkums.

Tomēr ar ievainojamību vien nepietiek. Nozīmīga loma ir invalidējošai videi — videi, kur emocijas tiek ignorētas, noniecinātas vai sodītas. Frāzes kā “nedramatizē”, “beidz raudāt”, “nekas taču nav noticis” pakāpeniski māca cilvēkam šaubīties par savām sajūtām. Viņš zaudē iekšējo orientieri un vai nu sāk apspiest emocijas, vai arī izpauž tās vēl intensīvāk, lai tiktu sadzirdēts.

Laika gaitā veidojas apburtais loks. Spēcīga emocija izraisa impulsu — uzrakstīt asu ziņu, uzkliegt, aiziet prom, pārēsties, lietot alkoholu vai citādi mēģināt mazināt spriedzi. Impulsīva rīcība sniedz īslaicīgu atvieglojumu, bet pēc tam pastiprina kaunu vai konfliktu. Tas savukārt rada jaunu emocionālu vilni.

DBT skatījumā problēma nav pašā emocijā. Problēma ir prasmju trūkumā, kā ar to apieties.

Viena no pirmajām prasmēm, ko attīstām, ir emocijas nosaukšana. Brīdī, kad vilnis tikai sāk celties, svarīgi ir nevis pilnībā saplūst ar sajūtu, bet apstāties un pajautāt sev: “Ko tieši es tagad jūtu?” Nevis “man ir slikti”, bet konkrēti — dusmas, kauns, bailes, vientulība, greizsirdība. Precīza emocijas nosaukšana jau pati par sevi samazina tās intensitāti, jo aktivizē smadzeņu daļas, kas saistītas ar apzinātu regulāciju. Emocija vairs nav neskaidrs drauds, bet signāls, ko var saprast.

Otra svarīga prasme ir pauze pirms rīcības. DBT to sauc par “STOP” prasmi. Spēcīga impulsa brīdī cilvēks apzināti apstājas — neatbild uzreiz uz ziņu, neturpina strīdu, neveic strauju darbību. Viņš dod sev īsu laiku, lai mazinātu fizioloģisko uzbudinājumu. Var palīdzēt lēna, dziļa elpošana, sejas noskalošana ar vēsu ūdeni vai īsa fiziska aktivitāte. Mērķis nav apspiest emocijas, bet nepieļaut, ka impulss automātiski pārtop uzvedībā.

Dialektiskais skatījums palīdz noturēt divas patiesības vienlaikus: jums tiešām var būt sāpīgāk nekā citiem, un jūs varat iemācīties ar to apieties efektīvāk. Pieņemšana nenozīmē padošanos. Un pārmaiņas neprasa pašnosodījumu.

Svarīgi atcerēties, ka augsta jūtība nav tikai risks, bet arī resurss. Šādi cilvēki bieži ir empātiski, intuitīvi, spējīgi uz dziļu tuvību un jēgas izjūtu. Terapijas mērķis nav “samazināt jūtību”, bet pievienot tai noturību.

Ja jūs atpazīstat sevi šajā aprakstā, tas nav spriedums. Tas ir skaidrojums. Emocionālā ievainojamība var palikt daļa no jūsu dabas, bet tai nav jāvada jūsu dzīve. Prasmes var attīstīt. Un tad frāze “es esmu pārāk jūtīga” pakāpeniski var pārtapt citā: “es jūtu dziļi — un es māku ar to apieties.”