Laipni lūdzam Džūditas Bekas kabinetā

Laipni lūdzam Džūditas Bekas kabinetā. Viņa ir sieviete, kura bērnībā patiesi uzskatīja savu tēvu par „vienkārši tēti”, līdz ieraudzīja viņa uzvārdu uz depresijas aptaujas lapas, ko izdalīja divsimt studentiem. Morāle: nekad nevar zināt, kurš sēž tev blakus pie galda, tāpēc esiet pieklājīgi pret kaimiņu gaitenī. Šeit mēs nodarbojamies ar kognitīvi biheiviorālo terapiju, tas ir, ķeram automātiskās domas nozieguma vietā: „man nekas neizdosies”, „visi uz mani skatās”, „terapeits noteikti nodomāja, ka esmu dīvains” (nenodomāja, viņš ir aizņemts ar domu „vajadzēja ņemt lielāku kafiju”). Domas šeit pārbauda uz izturību kā aizdomās turētos pratināšanā: kur ir pierādījumi, vai ir alibi, un ko teiktu labākais draugs? Džūdita māca, ka domas ir viedokļi, nevis fakti, un ka pozitīvu pieredzi nepietiek tikai izdzīvot, no tās vēl jāizdara secinājums. Tāpēc, ja šodien esat atnākuši līdz šim kabinetam, secinājums ir pašsaprotams: jūs esat malacis. To var pierakstīt tieši mājasdarbā, kas, jā, būs.

Iedomājies Filadelfiju 1950. un 1960. gados. Parasta ģimene, vakariņās tētis stāsta par darbu, un mazā Džūdija pat nenojauš, ka sēž pie viena galda ar nākamo leģendu. Kad Džūdita Beka auga Filadelfijā, viņai nebija ne jausmas, cik slavens ir viņas tēvs. Atklāsme notika gandrīz anekdotiski: nojausma pārvērtās drošā zināšanā, kad tēvs palūdza viņu saņemt balvu viņa vietā. Tu kāp uz skatuves pēc tēta balvas un pēkšņi saproti, kas viņš ir visai pasaulei.

Starp citu, arī mamma nebūt nebija „vienkārši mamma”: Filisa Beka bija Pensilvānijas Apelācijas tiesas (Superior Court) tiesnese. Tāpēc mājās loģika un argumenti acīmredzami tika augstu vērtēti, un izkropļotām domām, šķiet, nebija nekādu izredžu.

Visnegaidītākais: psiholoģija nemaz nebija viņas plānos. Viņa negrasījās iet tēva pēdās, sākumā izmācījās par skolotāju un strādāja skolā. Taču, maģistrantūrā studējot izglītību un psiholoģiju, viņa nolēma „pamēģināt psiholoģiju”. Šī skolotājas pieredze vēlāk ļoti jūtama: viņas grāmatas uzrakstītas kā labas stundas, soli pa solim un ar rūpēm, lai skolēns patiešām saprastu.

Tālāk „izmēģinājums” pārauga ģimenes lietā. 1994. gadā tēvs un meita kopā nodibināja Beka institūtu, un šodien viņa ir tā prezidente, kā arī Pensilvānijas Universitātes psihiatrijas katedras klīniskā psiholoģijas asociētā profesore, kur apmāca rezidentus.

Un tad bija grāmata, ko, visticamāk, ir turējis rokās ikviens, kurš mācījies KBT. „Cognitive Behavior Therapy: Basics and Beyond” ir tulkota 20 valodās un kļuvusi par pamatmācību grāmatu psihiatriem, psihologiem, konsultantiem, sociālajiem darbiniekiem un medmāsām. Tieši no tās daudzi no mums zina kognitīvās konceptualizācijas diagrammu, to pašu shēmu, kur bērnības pieredze, pamatpārliecības un automātiskās domas saliekas vienā saprotamā klienta ainā.

Un te ir seriāla cienīgs pavērsiens: nopietna akadēmiska autore pēkšņi nonāk bestselleru sarakstos ar grāmatu par svara zaudēšanu. „The Beck Diet Solution” 2007. gadā iekļuva New York Times bestselleru sarakstā; tā ir kognitīva pieeja svara samazināšanai un noturēšanai. Ideja ir vienkārša un ļoti „bekiska”: problēma nav tajā, ko tu ēd, bet tajā, ko tu sev tajā brīdī saki. „Es jau paslīdēju, tātad visa diena ir sabojāta” izrādās parasta automātiskā doma, ar kuru var strādāt.

Vēl viena detaļa, kas patīk bērniem un pusaudžiem (un viņu terapeitiem): viņa ir Beka jauniešu skalu līdzautore; šīs skalas novērtē sociālās un emocionālās grūtības. Tātad „Beks” bērnu diagnostikā lielā mērā ir arī viņas nopelns. Un, iespējams, pats aizkustinošākais. 2009. gadā viņa saņēma Ārona T. Beka vārdā nosaukto balvu par nozīmīgu un ilgstošu ieguldījumu KBT. Aplis noslēdzās: meitene, kura reiz pirmo reizi kāpa uz skatuves pēc tēta balvas, saņem balvu ar viņa vārdu jau par saviem nopelniem.

Šodien viņa raugās uz priekšu un runā par to, cik ļoti KBT ir attīstījusies. Viņai īpaši svarīgi, lai terapiju pielāgotu cilvēka kultūrai, sociālekonomiskajam statusam, izglītībai, videi, ģimenei un garīgumam. Darbā ar klientiem Latvijas daudzvalodu vidē tā būtībā ir tieša svētība no pirmavota.