Dora Kalf

Laipni lūdzam bērnu kabinetā, vienīgajā vietā centrā, kur rotaļlietu izmētāšana ir ne tikai atļauta, bet terapeitiski indicēta. Šeit notiek rotaļu un smilšu terapija, un, ja no malas šķiet, ka bērns „vienkārši spēlējas”, tieši tā tas arī ir iecerēts: spēle bērniem ir dzimtā valoda, kurā viņi stāsta par to, kam pieaugušajiem vēl nav vārdu. Smilšu kasti terapijā savulaik ieveda šveiciete Dora Kalfa, kura, starp citu, sāka mācīties psiholoģiju 45 gadu vecumā, tāpēc vecākiem, kuri sapņo par jaunu profesiju, arī ir no kā ņemt piemēru. Viņa sauca smilšu kasti par „brīvu un aizsargātu telpu”, un mēs godīgi cenšamies to uzturēt: šeit var celt pilis, rīkot dinozauru un princešu kaujas un apglabāt zaldātiņus zem trim smilšu slāņiem, bet terapeits uz to visu skatīsies ar tik nopietnu interesi, it kā tā būtu ANO sēde. Smiltis gan mēdz aizceļot uz mājām kabatās un apavos, un mēs to uzskatām nevis par nekārtību, bet par terapeitiskā efekta pārnesi ikdienas dzīvē.

Cīrihe, 20. gadsimta 40. gadu beigas. Sieviete pāri četrdesmit, divu dēlu māte, bez psihologa diploma, vienkārši cilvēks, pie kura nez kāpēc tiecas bērni. Viņu sauc Dora Kalfa, un tieši šī „neprofesionalitāte” vēlāk pasaulei dāvās veselu metodi.

Pagrieziens notika, kad viņai bija 45: viņa personīgi iepazinās ar Karlu Jungu un viņa sievu Emmu, laulātie bija patīkami pārsteigti un ieteica viņai mācīties analītisko psiholoģiju. Padoms izrādījās nopietns: viņa pavadīja sešus gadus Junga institūtā, un viņas analītiķe bija pati Emma Junga. Iedomājies tādu mācību analīzi.

Tālāk Jungs pastrādāja arī par ideju savedēju. 1956. gadā viņš ieteica Kalfai, savai kaimiņienei, doties apgūt „Pasaules tehniku” pie Margaretas Lovenfeldas. Lovenfelda bija Londonas pediatre, kura jau 1928. gadā nodibināja vienu no pirmajām bērnu psiholoģiskajām klīnikām Anglijā un izgudroja to pašu komplektu: paplāti ar smiltīm un miniatūras, no kurām bērns būvē trīsdimensiju pasauli. Tajā brīdī Dorai bija 51 gads. Lielisks stāsts visiem, kas domā, ka „ir par vēlu sākt”.

Un tagad aizkustinoša detaļa par profesionālo ētiku. Kalfa neuzdeva metodi par savu: savu jungiānisko versiju viņa nosauca par „smilšu spēli” (sandplay), lai atšķirtu to no citām metodēm, un Lovenfelda šim nošķīrumam piekrita. Kā stāsta viņas dēls Martins, apvienojot abas pieejas, viņa jungiāniskajai psiholoģijai pievienoja zemes stihiju un ķermenisku darbību, darbu ar rokām smiltīs.

Viņas slepenā sastāvdaļa nebūt nebija rietumnieciska. Viņa padziļināti studēja dzen budismu, tibetiešu budismu un daoismu, un tas padziļināja izpratni gan par smilšu gleznām, gan par pašu terapeita pozīciju. No šejienes nāk viņas slavenā formula par „brīvu un aizsargātu telpu”, ko joprojām atkārto ikviens smilšu terapeits.

Atsevišķs stāsts ir viņas māja Colikonē. Kāda studente atcerējās, ka, pārkāpjot slieksni, it kā nonāca citā dimensijā: veca akmens māja, kurā cilvēki dzīvojuši 500 gadus, tibetiešu tīstoklis pie sienas, misiņa zvaniņi uz galda un nez kāpēc smalka glezna ar vistu. Šajā mājā viesojās Dalailama, tajā pašā mājā 1985. gada 13. augustā tika dibināta Starptautiskā smilšu terapijas biedrība (ISST), un šīs mājas zaļās durvis kļuva par ISST logotipa pamatu. Tāpēc, skatoties uz logotipu, tu burtiski skaties uz viņas ārdurvīm.

Smieklīgi, ka veselas skolas dibinātāja nemīlēja rakstīt. Viņas galvenā grāmata par metodi iznāca 1966. gadā un galvenokārt veltīta bērnu terapijai, bet mācīja viņa pārsvarā klātienē. Un ļoti dažādi: tā pati studente pamanīja, ka Dora ar katru cilvēku uzvedās un runāja pavisam atšķirīgi. Nekāda protokola, tikai klātbūtne.

Un nobeigumā negaidītas japāņu pēdas. Metode krita auglīgā augsnē Japānā, kur labi saskanēja ar Āzijas pasaules uztveri. Uz turieni to aizveda Hajao Kavai, kurš bija mācījies Šveicē; Kioto Universitātes profesors, viņš vēlāk kļuva par Japānas kultūras ministru. Sanāk, ka smilšu kaste no Cīrihes mājas nonāca līdz valdības kabinetam.