Freida kabinets

Laipni lūdzam Freida kabinetā. Jā, aiz sienas ir labierīcības, un nē, tā nav nejaušība, bet konceptuāls lēmums. Zigmunds Šlomo to noteikti novērtētu. Saskaņā ar viņa teoriju bērns iziet vairākas psihoseksuālās attīstības stadijas, un divas no tām it kā radītas tieši šādai kaimiņattiecībai. Anālā stadija, aptuveni no pusotra līdz trim gadiem, griežas ap podiņu, kontroli un pirmo konfliktu dzīvē: „atdot vai paturēt”. Freids uzskatīja, ka, ja šeit kaut kas noiet greizi, izaug cilvēks, kurš ir vai nu sāpīgi kārtīgs un skops, vai, gluži pretēji, dāsns līdz haosam. Tāpēc, ja pēc blakus telpas apmeklējuma jums gribēsies sakārtot lietas uz galda stingri paralēli, jūs zināt, kam pateikties. Tai seko falliskā stadija, no trim līdz sešiem gadiem, ar dzimumu atšķirību atklāšanu, Edipa kompleksu un lielu daudzumu neērtu bērnu jautājumu pie vakariņu galda. Tieši tāpēc šajā kabinetā cigārs dažreiz var izrādīties vienkārši cigārs, un tualetes durvis vienkārši durvis. Dažreiz.

Morāvija, Freibergas pilsētiņa (mūsdienās Čehijas Pršibora), 1856. gads. Jaunajai Amālijai Freidai piedzimst pirmdzimtais, un māte jau no pirmajām dienām viņu sauc par „manu zelta Sigi”. Ģimenē klīda leģenda, ka mazulis dzimis laimes kreklā, un kāda veca sieviete pareģojusi, ka viņš kļūs par dižu cilvēku. Mamma tam ticēja visu mūžu, bet pats Freids vēlāk atzīmēja, ka mātes mīlulis visu dzīvi saglabā uzvarētāja sajūtu. Šķiet, viņš zināja, par ko runā.

Psihoanalīzes nākamā tēva pirmais zinātniskais darbs nebija par dvēseli, bet par zušiem. 1876. gadā students Freids Triestē sadalīja ap četrsimt zušu, cenšoties atrast tēviņiem sēkliniekus, kurus tolaik neviens nespēja atklāt. Neatrada. Ir kaut kas aizkustinošs tajā, ka cilvēks, kurš padarīja seksualitāti par psiholoģijas centru, sāka ar neveiksmīgiem dzimumorgānu meklējumiem zivīm.

Tad sekoja kokaīna epizode. 1884. gadā Freids uzrakstīja sajūsmas pilnu rakstu „Par koku”, ieteica šo vielu draugiem un līgavai un bija soli no slavas: kokaīns tiešām izrādījās izrāviens, taču kā vietējās anestēzijas līdzeklis oftalmoloģijā, un šo atklājumu veica viņa kolēģis Karls Kollers, kamēr Freids bija aizbraucis apciemot līgavu. Savukārt Freida mēģinājums ar kokaīnu ārstēt drauga Ernsta fon Fleišla-Marksova atkarību no morfija beidzās traģiski. Par šo stāstu viņš vēlāk labprātāk neatcerējās.

Slavenā kušete, starp citu, ir dāvana. Ap 1890. gadu to uzdāvināja pateicīga paciente, madame Benvenisti. Freids to apklāja ar persiešu paklāju, un šodien tā atrodas Freida muzejā Londonā, kļuvusi, iespējams, par atpazīstamāko mēbeli psihoterapijas vēsturē. Viņš sēdēja aiz tās galvgaļa daļēji tāpēc, ka, kā pats atzina, nespēja izturēt, ka uz viņu skatās astoņas stundas dienā.

Sesijās bieži piedalījās arī „koterapeits”. Čau-čau suns vārdā Jofi gulēja kabinetā, un Freids apgalvoja, ka tā lieliski jūt pacientu stāvokli: pie mierīgajiem apgūlās tuvāk, bet no saspringtajiem turējās pa gabalu. Stāsta, ka tā arī nekļūdīgi piecēlās un devās pie durvīm tieši stundas beigās, tā ka sesiju laika kontrole bija tās ziņā.

Kabinets vispār atgādināja mazu muzeju. Freids savāca vairāk nekā divus tūkstošus antīku statuešu, ēģiptiešu, grieķu, romiešu, ķīniešu, un cieši sarindoja tās tieši uz rakstāmgalda. Katru rītu viņš ar dažām no tām sasveicinājās, un mīļāko Atēnas figūriņu 1938. gadā īpaši izveda no Vīnes. Sevi viņš sauca par dvēseles arheologu, un kolekcija viņam bija nevis hobijs, bet metodes metafora: atrakt slāņus.

Arī dižajam vīram bija savas vājības. Viņš izsmēķēja ap divdesmit cigāru dienā un uzskatīja, ka bez tiem nespēj strādāt. 1923. gadā viņam atklāja mutes dobuma vēzi, pēc kā viņš pārcieta vairāk nekā trīsdesmit operācijas un sešpadsmit gadus nēsāja žokļa protēzi, ko sauca par „briesmoni”. Smēķēšanu viņš tā arī neatmeta. Savukārt slavenā frāze „dažreiz cigārs ir vienkārši cigārs”, visticamāk, nav viņa: viņa tekstos tā nav atrasta, lai gan tā ir pārāk laba, lai to pārstātu citēt.

Ir arī krievu pēdas, kas mūsu auditorijai skan īpaši interesanti. Viens no viņa slavenākajiem gadījumiem, „Vilkcilvēks”, ir Sergejs Pankejevs, bagāts mantinieks no Odesas, kurš vēlāk visu mūžu parakstījās ar šo iesauku. Savukārt Sabīne Špīlreina no Rostovas pie Donas, sākumā Junga paciente, vēlāk psihoanalītiķe, ietekmēja Freida idejas par nāves dziņu un kļuva par tiltu starp viņu un padomju psiholoģiju 20. gadsimta 20. gados.

Ar Jungu vispār izvērtās seriāla cienīga drāma. Freids redzēja viņā psihoanalīzes „kroņprinci”, bet tad divreiz noģība viņa klātbūtnē, tostarp strīda laikā Minhenē 1912. gadā. Pats Freids to skaidroja ar neatrisinātām jūtām, kas saistītas ar tēva figūru. Analizēt sevi viņš nepārstāja pat guļot uz grīdas.

Un, neraugoties uz visu šo slavu, Nobela prēmiju viņš tā arī nesaņēma, lai gan tika nominēts vairāk nekā desmit reizes, medicīnā un pat literatūrā. Mierinājums bija Gētes prēmija 1930. gadā, un tas, iespējams, ir taisnīgi: viņš rakstīja izcili. No Freida stila mācījās pat tie, kuri nepiekrita viņa teorijai.

Stāsta fināls ir rūgts, bet ar raksturu. 1933. gadā nacisti dedzināja viņa grāmatas, un Freids ironiski piezīmēja, ka progress ir acīmredzams: viduslaikos sadedzinātu viņu pašu, bet tagad apmierinās ar grāmatām. 1938. gadā pēc anšlusa, pateicoties princeses Marijas Bonapartes pūlēm un izpirkuma maksai, viņš varēja aizbraukt uz Londonu. Četras viņa māsas palika Vīnē un gāja bojā koncentrācijas nometnēs. Freids nomira Londonā 1939. gada 23. septembrī, trīs nedēļas pēc kara sākuma, palūdzis savam ārstam Maksam Šūram nepagarināt bezjēdzīgas ciešanas.